otrdiena, 2014. gada 30. septembris

Miķeļdiena un bērnudārzs

Tagad, kad pirmais mēnesis veiksmīgi aizvadīts, varu oficiāli paziņot, ka šogad visi trīs mani mazie dārgumi reizē uzsāka bērnudārza gaitas! Man tas bija liels pārdzīvojums un bija tēma par ko domāt visus trīs vasaras mēnešus. Bet bērni dārziņā ir aizgājuši veiksmīgi, viņiem tur ļoti patīk un joprojām katru rītu ceļas ar prieku, ka ir jāiet uz bērnudārzu!
Kāpēc mēs pieņēmām šādu lēmumu? Tāpēc, ka mūsu lielā meita nebeidza prasīt un lūgt, ka viņa ļoti ļoti ļoti gribētu iet bērnudārzā. Uzklausot viņas lūgumu, pieteicām visus bērnudārza rindā un te nu mēs esam - jau mēnesi oficiāli bērnudārznieki!
Ideja par mājmācību pagaidām ir nolikta malā. Redzot, cik ļoti viņiem patīk bērnudārzā, cik ļoti viņiem ir nepieciešama socializēšanās ar citiem bērniem, kopā būšana ar citiem bērniem, sāku domāt, vai tikai mājmācības ideja nav radusies dēļ manas pašpietiekamības un vienpatības mīlestības? Vai ar mājmācību nebūtu nodarījusi viņiem pāri? Par šo tēmu man ļoti liek domāt meitas vārdi, ko viņa man pateica apmēram pēc 2 nedēļām bērnudārzā: "Mammu, man ir ļoti žēl, ka es bērnudārzā nesāku iet, kad man bija 1 gadiņš!"...
Šeit ir ko domāt, jo man taču visu laiku likās, ka es saviem bērniem esmu devusi to vislabāko pēdējos 5 savus dzīves gadus veltot tikai viņiem... Man likās, ka augot daudzbērnu ģimenē, kur bērniem ir ļoti maza gadu starpība, viņiem pietiek vienam ar otru... Bet spriežot pēc manas meitas vārdiem tomēr tā nav! Viņiem tomēr vajag mācīties draudzēties, vajag mācīties sadzīvot ar citiem, risināt strīdus un konfliktus ar citiem, kas nav tikai brāļi un māsas.
Meitai līdz skolai vēl ir laiks - 2 gadi. Tas ir laiks, kas mums šobrīd dots, lai rastu līdzsvaru starp mājmācību un parastu valsts skolu. Tā, lai bērniem ir labi, bet arī pašiem sirds mierīga. Jo tas, kas mani satrauc, nav veids kā viņiem tiks iemācīta matemātika, bet gan tās garīgās un morālās vērtības, ko viņi skolā redzēs un kas viņiem skolā tiks mācītas kā pareizas!

Bet pievēršoties praktiskākām lietām mums vakar bērnudārzā tika svinēta Miķeļdiena. Par to "cik ļoti man patīk taisīt maskas" var lasīt jau rakstā par sniegpārsliņas svārkiem! Bet kas jādara, jādara!

Meitai bija uzdevums "būt sēnītei", tad nu mums sanāca skaista, koša mušmire! Cepure taisīta no kartona + kreppapīrs.


Puikām vajadzēja būt meža zvēriem. Mums - divi zaķi!
Audums - balta trikotāža + pūkains flīss ausīm.
Piegrieztne un pamācība cepures šūšanā atrasta te: www.fleecefun.com 


Bet vakarā kopā ar vecākiem bija Miķeļdienas gadatirgus. Mēs sarūpējām skaistas, krāsainas kastaņu krelles, kuras, izpirka uz "urrā"! Meita izvēlējās audumus, bērni kopā salasīja kastaņus, mamma sašuva krelles!
Audumi - mākslīgais zīds
Krelles šūtas pēc tā paša parauga kā šīs puķu krelles, tikai koka bumbiņu vietā šoreiz bērnu lasītie kastaņi!



Lai arī cik grūti bija saņemties, beigās par padarīto, protams, ir liels prieks! Un vēl lielāks prieks, redzot sajūsmu bērnu acīs par sēņu cepuri un zaķa pūkainajām ausīm un par iespēju vismaz bērnudārza gadatirgū iepirkties pašiem! 

Lai izdodas arī mums, lielajiem, to sajūsmu no bērnu acīm saglabāt savā sirdī un spēt priecāties par katru dienu un tās dienas sīkumiem!


1 komentārs:

  1. Prieks, ka viss tik veiksmīgi sanācis! Mans lielākais bērns vienreiz ar lielu līdzjutību un nožēlu teica:''Mammu, kā tas nav būt, ka tev bērnībā neļāva iet uz bērnu dārzu!!! Tas taču bija briesmīgi!'' :) :) Laikam jau jāļauj viņiem pašiem nolemt, kur viņiem patīk un kur nē :) :)

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...