piektdiena, 2011. gada 4. novembris

Starpbrīdis

Man tā pavisam neplānoti un pavisam negaidīti nācās aiziet nelielā blogošanas starpbrīdī, jo Cilvēka Mazulis saslima un man nācās doties viņam līdzi uz slimnīcu. Tagad beidzot atkal esam mājās, ārstēšanās gan vēl kādu laiciņu būs jāturpina mājas apstākļos, bet viss būs labi!
Bet par šo laiku slimnīcā vēlos pastāstīt divas lietas.


Pirmā ir atklājumi pilsētvidē. Mēs bijām tajā bērnu slimnīcā, kas Vienības gatvē un mēs drīkstējām iet ārā. Tad nu to arī ļoti intensīvi katru dienu izmantojām un izstaigājām ļoti daudz. Un izrādās, ka tik ļoti skaļajai un dunošajai Vienības gatvei paralēli iet tik mazas, klusas un romantiskas ieliņas, ar tik mīļu koka apbūvi! No vienas puses Indriķa, Olīvu, Biešu, Gustava, Āpšu, Koku mazās ieliņas man bija atklājums, bet no otras - es tikai kārtējo reizi pārliecinājos, cik patiesībā maz es pazīstu savu dzimto pilsētu un cik ļoti pārsteidzoši krāsaina tā spēj būt!
Par krāsainumu runājot, tā vienu dienu atgriežoties no klusi romantiskas pastaigas, man uznāca kāre iedzert Kolu. Un veikals tieši iepretim slimnīcai mani strauji iemeta pavisam citā realitātē. Kolas tur nebija. Tas, protams, nekas! Toties pārdevējs mani laipni aicināja ieraut kādu graķīti no jau atkorķētajām pudelēm izkārtotām veikala aizvēsturiskajā vitrīnā :D Nu, spriežot pēc attiecības starp veikala tukšajiem plauktiem un iztukšoto glāzīšu skaitu uz letes, manuprāt šai iestādei nopietni vajadzētu padomāt par izkārtnes maiņu no "Pārtika" uz kaut ko vairāk ar grādīgajiem dzērieniem saistītu! Nu labi. Bet Kolu taču man tomēr vēl gribējās! Tad nu mēroju ceļu uz pārdesmit metru attālo kaimiņu veikalu. Tam vismaz jau izkārtne ir "Veikals - Kafejnīca"! Plaukti mazliet pilnāki, ir arī nesen veikts remonts, spriežot pēc automāta, var dabūt arī kafiju, Kola arī bija, bet... tā kā kopā ar pārdevēju "Veikalā - Kafejnīcā" mani sagaidīja dāma ar glāzīti rokās, tad man vismaz ir pilnīgi skaidrs kāds bizness uz Vienības gatves iepretim bērnu slimnīcai rullē :D

Un tā otrā lieta. Nonākot slimnīcā es jutos pagalam draņķīgi. Un vīrs man teica, ka tas, ka es esmu tagad ar bērnu slimnīcā nozīmē tikai to, ka man kaut kas dzīvē šobrīd ir jāiemācās. Un, lai arī cik grūti bija, es mēģināju šo domu paturēt prātā un izprast un saprast, kāpēc. Un es iemācījos.
Runāt. Pastāvēt. Redzēt. Pateikties.
Runāt ar cilvēkiem. Ar svešiem cilvēkiem brīžiem par dziļi personīgām lietām.
Pastāvēt par savējiem.
Redzēt, ka citiem dzīvē nemaz neiet tik viegli. Jo brīžiem man patīk iesūnot savā komforta zonā un tad pienāk brīdis, kad liekas, ka visiem taču ir tikpat silti un omulīgi kā man.
Un es iemācījos pateikties Dievam par to, cik patiesībā mana dzīve ir skaista!

Man tagad ir ļoti daudz jādomā par šo laiku slimnīcā. Par to, cik daudz tur bija vientuļo māmiņu ar saviem slimajiem bērniem, pie kurām pa šo laiku neviens NEVIENS neatnāca ciemos... tur pat bija kāda pavisam maza meitenīte viena pati... bez mammas, bez tēta... slimnīcas māsiņas viņai deva ēst, viņu apkopa un ar viņu spēlējās... Patiesībā ļoti sāpīgi bija apzināties, cik patiesībā šausmīgi vientuļi ir cilvēki mums līdzās...

Tā šodienas sajūta man ir, ka es tā strauji no mazas leiputrijas tiku iemesta realitātē! Un es tagad tik ļoti novērtēju un tik ļoti mīlu savu mazo leiputriju!

Sargiet savus mazos no riebīgiem rudens vīrusiem un novērtējiet to, kas ir jums apkārt!

6 komentāri:

  1. Paldies par šo ierakstu... izlasīju .. saskumu... aizdomājos... atcerējos... ( kad pati ar meituci tur gulēju) ...

    Viss ir patiesība... dīvaina.. skumja..

    Jums jauks blogs.. nejauši uzgāju ;)

    Lai jauka un laimīga diena!

    AtbildētDzēst
  2. kā es Tevi saprotu - es gan ar abiem bērniem esmu pabijusi Juglas bērnu slimnīcā, kur, manuprāt, ir mājīgāk, ne tik nomācoši kā vecajos Vienības gatves koridoros - tomēr visas šīs izjūtas ir tik pazīstamas: no vienas puses pašai savs izmisums par mazo bumbulīti un sevis tik žēl, bet no otras puses tā realitāte, ar kuru nesastopos ārpus slimnīcas sienām: ļoti slimi un ļoti mazi bērniņi, ar mammām un bez mammām, sirds sažņaudzas un tik vien varēju kā ciešāk apskaut savus mīļumus un pateikties Dievam, ka mums salīdzinoši tāds sīkums vien ir...
    Veseļojieties un baudiet viens otra klātbūtni, tuvību un mazo, mīļo leiputriju :)

    AtbildētDzēst
  3. "Jo brīžiem man patīk iesūnot savā komforta zonā un tad pienāk brīdis, kad liekas, ka visiem taču ir tikpat silti un omulīgi kā man."

    Paldies tev par šo ierakstu, jo tas arī man kārtējo reizi atgādināja, ka jāredz arī apkārt manai leiputrijai notiekošais...Reizēm ir liels kāridnājums iebāzt galvu smiltīs kā strausam, un izlikties, ka viss un visiem ir labi...

    Un novēlu Cilvēka Mazulim ātru jo ātru atveseļošanos

    AtbildētDzēst
  4. Jauki, ka esat atpakaļ mājās! :)))
    Tu stāstīji par to Pārdaugavas daļu, kuru es tik ļoti labi zinu. Tās mazās, romantiskās, ieliņas, Torņakalna vecie kapi, bērnu slimnīca un tuvās bodītes, kurās šķiet laiks apstājies... vismaz iekārtojuma un apkalpošanas ziņā noteikti... Tur uz Bauskas ielas ir ļoti jauka konditoreja - Briedīši:)))) kūkas un bulciņas kā mājās ceptas:)))
    Bērnu slimnīca... nu ja. Dažas nodaļas izremontētas, dažas vienkārši briesmīgas... Ja blakus vecāki, tad jau var kādu brīdi pieciest, bet ja bērniņš viens pats, tad... diemžēl ne viens vien mazulis ārstējas viens pats. Varbūt vecākiem nav iespēju būt kopā ar savu bērnu, jo savādāk zaudēs darbu,vai nebūs kas pieskata mājās pārējos bērnus. Kāda daļa nāk no bērnu nama un tāpēc slimnīcā ir vieni...

    AtbildētDzēst
  5. Oi, kā es Tevi saprotu! Šis ieraksts man atgādināja mūsu ģimenes neseno pagātni Juglas ielas slimnīcā. Pirmkārt, jau lielais kontrasts starp izremontēto uzņemšanas nodaļu un kādus 20-30 gadus otu (vietām arī - slotu) neredzējušā nodaļa. Personāls arī kā diena pret nakti savā attieksmē pret bērniem un darbu vispār.
    Un mūsu nodaļā arī bija vairāki bērni bez vecākiem (kā noskaidroju - no bērnu nama), toties tie, kuriem bija, tie bija abi un es tieši par to nobrīnījos, cik atbildīgi un gādīgi ir kļuvuši tēvi. Arī mans vīrs redzot, cik es esmu norūpējusies/nogurusi/nelaimīga tajā vidē (es tiešām jutos fiziski slikti, kad tur ierados), pats piedāvāja palikt pie dēliņa.
    Esiet veseli, laimīgi un pateicīgi! Un sveicieni smaidīgajam Cilvēka Mazulim!

    AtbildētDzēst
  6. Paldies par laba vēlējumiem Cilvēka Mazulim! Slimnīcas ainas jau sāk lēnām aizmirsties un sāku lēnām atgriezties savas mazās leiputrijas ierastajā dzīves ritmā... bet par tiem vientuļajiem bērniem nespēju beigt domāt, tāpēc domāju par īpašām dāvanām Ziemassvētkos viņiem...

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...